Šeit mēs sniedzam pārskatu par Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses (S&D grupas) plašo vēsturi, kurai kopš tās izveidošanas 1953. gadā ir bijusi izšķiroša nozīme Eiropas Parlamenta politikas veidošanā. S&D grupa ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz Eiropas Savienības politisko ainavu, un tās nozīmīgie notikumi ir ietekmējuši grupas organizāciju un virzību. S & D grupa, kas 1953. gadā sākās kā sociālistu grupa Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Kopējā asamblejā, tagad ir kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām politiskajām grupām Eiropas Parlamentā.
Attēls: Ārlietu ministri paraksta Parīzes līgumu, 1951. g.
Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Roberts Šūmans ierosināja Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) plānu, kas vēlāk izauga un pārtapa par Eiropas Savienību. Par EOTK Kopējās asamblejas pirmo priekšsēdētāju kļuva sociālists Paul-Henri Spaak no Beļģijas.
Tajā pašā laikā Eiropas sociālisti atjaunoja sakarus un kļuva pazīstami kā Sociālistiskā Internacionāle. Organizācija izveidoja Eiropas vienotības izpētes grupu, un pēc sanāksmēm no 1951. gada jūlija līdz 1952. gada augustam Īpašā komisija vienojās par desmit punktu politiku attiecībā uz Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kas iezīmēja pirmo starpvalstu sociālistu partiju politiku Eiropas integrācijas jomā.
Tā rezultātā 1952. gada septembrī sešu dalībvalstu nacionālās partijas izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Kopējās asamblejas Sociālistu grupu. Gada laikā Sociāldemokrātu grupa Luksemburgā izveidoja biroju un pastāvīgu sekretariātu, un par grupas priekšsēdētāju tika ievēlēts Guy Mollet (SFIO Francija). Tas notika pēc precedenta, kas tika izveidots, sadarbojoties Sociālistiskajai internacionālei un Eiropas Padomes Konsultatīvajai asamblejai.
Attēls: Paul-Henri Spaak & Guy Mollet, 1953. gads.
Pagājušā gadsimta 50. gadu vidū sākās sarunas par diviem jauniem līgumiem - Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EURATOM). Papildus Šūmanam EEK un EURATOM līgumu izstrādē bija iesaistīti arī vairāki citi ievērojami politiķi. Piemēram, Pols Anrī Spāks (Paul-Henri Spaak) spēlēja nozīmīgu lomu sarunās un bija viens no Romas līguma veidotājiem.
1957. gadā tika parakstīts Romas līgums, ar kuru oficiāli izveidoja EEK un lika pamatus nākamajai Eiropas Savienībai. Sociāldemokrātu grupai bija galvenā loma, aizstāvot spēcīgāku sociālo dimensiju līgumā, kas galu galā noveda pie noteikumu par sociālo politiku un darba ņēmēju tiesībām iekļaušanas. Viens no šiem noteikumiem bija Eiropas Sociālais fonds, kas nodrošināja finansiālu atbalstu sociālajām un nodarbinātības programmām visā Eiropas Savienībā. Sociālisti atbalstīja arī tirdzniecības barjeru atcelšanu, bet tikai ar Eiropas darba ņēmēju aizsardzības garantijām. Tas bija nozīmīgs solis ceļā uz vienota Eiropas tirgus izveidi, kurā galvenā uzmanība tiktu pievērsta sociālajām tiesībām.
1965. gadā tika parakstīts Apvienošanās līgums, ar kuru Eiropas Ogļu un tērauda kopienas, EEK un EURATOM iestādes apvienoja vienā vienībā, ko dēvēja par Eiropas Kopienām. Sociālistu grupa atbalstīja šo līgumu, kas palīdzēja izveidot vienotāku un integrētāku Eiropu.
Pirmajos 16 pastāvēšanas gados Sociāldemokrātu grupai bija seši priekšsēdētāji: Guy Mollet, Hendrik Fayat, Pierre Lapie, Willi Birkelbach, Käte Strobel un Francis Vals.
Attēls: Apvienošanās līgums, 1965. gads.
70. gados Sociāldemokrātu grupa aktīvi popularizēja ekonomiskās un monetārās savienības ideju, un 1972. gadā grupa iesniedza savu plānu par monetāro savienību Eiropā.
gadā Eiropas Kopienām pievienojās Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija, tādējādi paplašinot Sociāldemokrātu grupas darbību. Desmitgades beigās notika pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un Sociāldemokrātu grupa kļuva par otru lielāko grupu Parlamentā.
Pēc Eiropas Parlamenta izveides 1974. gadā grupa tika pārdēvēta par Eiropas Parlamenta Sociālistu grupu. Šajā laikā Sociālistu grupa strādāja, lai veicinātu mieru un demokrātiju visā pasaulē. Grupa bija izteikta Vjetnamas kara pretiniece un atbalstīja centienus izbeigt šo konfliktu. Grupa atbalstīja arī demokrātiskas kustības Spānijā un Portugālē, kas noveda pie to autoritāro režīmu gāšanas.
Galvenās sociālistu prioritātes 70. gados bija šādas: Eiropas Kopienas sociālās dimensijas attīstība; tiesības uz darbu, nodrošinot pilnīgu nodarbinātību; Kopienas rūpniecības politika; cilvēcīgāka vide, izmantojot kopīgus veselības un drošības standartus; sociālā drošība, standartizējot sociālos pabalstus; ienākumu sadale un aktīvu izmantošana, izmantojot Kopienas ienākumu politiku.
Attēls: Felipe Gonzáles, Villijs Brandts un Olofs Palme, 1976. gads.
Astoņdesmito gadu sākumu raksturoja ekonomiskā krīze un jaunu labēji orientētu partiju ar nacionāli orientētu politiku parādīšanās visā Eiropā. Reaģējot uz to, sociālistiskās partijas valstu līmenī apvienojās pret šo jauno labēji orientēto partiju vilni. Sociālistu grupa 1981. gadā palielinājās, jo Eiropas Parlamentā iestājās vairāk kreisi orientētu partiju, kas atbalstīja Eiropas integrāciju.
Sociāldemokrātu grupa 1984. gadā atbalstīja sociālistu Žaku Deloru par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, tādējādi aizsākot ciešu attiecību veidošanos starp abām grupām. Delora prezidentūra iezīmējās ar nozīmīgu ieguldījumu Eiropas Kopienās, un viens no tiem bija viņa atbalsts Eiropas vienotā tirgus izveidei. Viņam bija galvenā loma sarunās par 1986. gada Vienoto Eiropas aktu, kura mērķis bija likvidēt šķēršļus tirdzniecībai, kapitālam un darbaspēkam visā ES. Vienotā tirgus izveide palīdzēja palielināt ekonomisko izaugsmi un radīt jaunas darba vietas daudzās Eiropas valstīs, kas savukārt pozitīvi ietekmēja sociālo politiku.
1989. gadā grupa atbalstīja Žaka Delora kandidatūru otrajam Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam, un viņš tika veiksmīgi pārvēlēts. Turklāt grupa atbalstīja Eiropas Kopienu paplašināšanos, iekļaujot jaunas dalībvalstis no Dienvideiropas.
Attēls: Sociāldemokrātu deputāti, kas piedalās kampaņā par Eiropas Sociālo hartu, 1989. gads.
Šajā laikā Sociāldemokrātu grupa turpināja veicināt sociāldemokrātisko politiku un atbalstīt Eiropas integrācijas procesu. Viens no svarīgākajiem jautājumiem sociālistu darba kārtībā bija nacionālisma, ksenofobijas un rasisma atdzimšana pret imigrantiem, kas ierodas EK valstīs. PES grupa reaģēja uz šīm problēmām, veicinot politiku, kuras mērķis bija veicināt sociālo kohēziju un integrāciju, tostarp atbalstot pasākumus diskriminācijas apkarošanai un daudzveidības veicināšanai, kā arī centienus uzlabot imigrantu un citu atstumto grupu piekļuvi izglītībai, apmācībai un nodarbinātības iespējām.
1992. gadā tika parakstīts Māstrihtas līgums, ar kuru tika izveidota Eiropas Savienība un izveidota ekonomiskās un politiskās integrācijas sistēma. Sociāldemokrātu grupai bija aktīva loma sarunās, kas noveda pie līguma noslēgšanas, un tā atbalstīja tā pieņemšanu. Tā paša gada novembrī radās Eiropas Sociālistu partija (PES) - starptautiska sociālistu organizācija, ko veidoja Eiropas sociālistu partiju biedri. Līdz ar to Sociālistu grupa tika pārdēvēta par Eiropas Sociālistu partijas grupu (PES grupa), lai parādītu abu organizāciju saistību.
Pirms 1994. gada vēlēšanām PES grupa pievērsās septiņām galvenajām jomām jaunajā Eiropas Savienībā: darbavietu radīšanai, dzimumu līdztiesībai, vides un patērētāju aizsardzībai, miera un drošības nodrošināšanai, imigrācijas regulēšanai un cīņai pret rasismu, organizētās noziedzības apkarošanai un darbam demokrātijas labā. PES grupa ieguva ievērojamu vietu skaitu un kļuva par lielāko grupu, un tās priekšsēdētāja bija Pauline Green (Apvienotā Karaliste).
Vienotās valūtas ideju sociālisti bija atbalstījuši jau pirms vairākiem gadu desmitiem, tāpēc šajā laikā PES grupa atbalstīja eiro kā vienotās valūtas ieviešanu Eiropas Savienībā, kas pēc dažiem gadiem tika izveidota. PES grupa, kas bija pārliecināti ES paplašināšanās piekritēji, daudzus gadus vēlāk aktīvi piedalījās jauno dalībvalstu no Centrāleiropas un Austrumeiropas pievienošanās procesā. Aizstāvot un atbalstot šo valstu iekļaušanu, grupai bija izšķiroša nozīme Eiropas integrācijas veicināšanā, stabilitātes veicināšanā un labklājības veicināšanā reģionā.
Attēls: Māstrihtas līguma parakstīšana, 1992. gads.
11. septembra teroristu uzbrukumi būtiski ietekmēja pasaules politiku, un ES nebija imūna pret šīm pārmaiņām. Viena no uzbrukumu sekām bija tā, ka PES grupa, ES līmeņa politiskā partija, sāka izvirzīt par prioritāti globālo sadarbību un kultūras apmaiņu. Tajā pašā laikā ES parlamentā pieauga galēji labējo populistisko partiju skaits, kas uzsvēra nacionālo politiku un pret migrāciju vērsto politiku. Šī tendence izpaudās kā populistisko partiju parādīšanās tādās ES dalībvalstīs kā Apvienotā Karaliste, Dānija un Nīderlande.
2004. gadā Martins Šulcs (Martin Schulz) kļuva par PES grupas vadītāju, kas atkal bija kļuvusi par otro lielāko politisko grupu Eiropas Parlamentā. Lai uzsvērtu grupas parlamentāro darbību un atšķirtu sevi no PES, tā tika pārdēvēta par Eiropas Parlamenta Sociālistu grupu. Vēlāk, 2009. gadā, grupa vēlreiz mainīja nosaukumu, kļūstot par Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupu (S&D grupa), atspoguļojot vēlmi vairāk iekļaut dalībvalstu partijas.
Eiropas Savienības Pamattiesību hartu 2000. gadā ierosināja Eiropas Konvents, un tās izstrādes process turpinājās līdz pat 2009. gadā, kad tā tika iekļauta Lisabonas līgumā. Visā šajā laikposmā sociālisti bija spēcīgi Hartas aizstāvji. Viņu centieni bija nozīmīgi sarunās par hartas saturu un tās iekļaušanu Līguma galīgajā redakcijā. Kopš tā laika harta ir kļuvusi par galveno dokumentu pamattiesību aizsardzībā un veicināšanā Eiropas Savienībā.
Attēls: Bijušais Eiropas Parlamenta deputāts Jo Leinen un bijušais S&D grupas priekšsēdētājs Martin Schulz, 2001. gads.
Laikā no 2010. līdz 2019. gadam S&D grupai joprojām bija nozīmīga loma Eiropas politikas veidošanā. Grupa 2010. gadā stingri iestājās par finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, kura mērķis bija ierobežot spekulācijas un dot ieguldījumu ES budžetā. Tajā pašā laikā S&D grupa atbalstīja Eiropas Stabilitātes mehānisma izveidi, lai novērstu turpmākas finanšu krīzes un nodrošinātu un sniegtu palīdzību dalībvalstīm.
Grupa 2014. gadā palīdzēja ievēlēt Žanu Klodu Junkeru par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, kas bija pirmā reize, kad Komisijas priekšsēdētājs tika izvēlēts, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Šajā periodā S&D grupai bija arī nozīmīga loma, aizstāvot sociālo taisnīgumu un darba ņēmēju tiesības, kā arī cenšoties panākt spēcīgāku un saliedētāku Eiropas Savienību.
Līdz 2019. gada vēlēšanām S&D grupas priekšsēdētāja Martina Šulca pēcteči bija Hannes Swoboda, Gianni Pittella un Udo Bullmann.
Pēc 2019. gada vēlēšanām S&D grupa, kuru pašlaik vada Iratkse Garsija Peresa (Iratxe García Pérez), saglabāja savas pozīcijas kā otrā lielākā politiskā grupa Eiropas Parlamentā. Viena no S&D grupas galvenajām prioritātēm 2019.-2024. gada sasaukumā bija Eiropas Zaļā kursa īstenošana, kura mērķis ir panākt, lai līdz 2050. gadam ES kļūtu oglekļa ziņā neitrāla. S&D grupa ir strādājusi arī pie tā, lai veicinātu godīgu un taisnīgu pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni; tādu, kas nodrošina, ka darba ņēmēji un kopienas netiek atstāti novārtā.
Attēls: Bijušais S&D grupas priekšsēdētājs Hanness Swoboda, bijušais Francijas prezidents Fransuā Olands un Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs, 2013. gads.
Eiropas Parlamenta S&D grupa šajā likumdošanas periodā ir bijusi ļoti aktīva. Šajā laikā grupa ir bijusi iesaistīta vairākās svarīgās iniciatīvās un politikas virzienos, piemēram, Zaļajā darījumā, Digitālo pakalpojumu aktā un COVID-19 pandēmijas apkarošanā.
2020. gadā grupa galveno uzmanību pievērsa reaģēšanai uz pandēmiju, aizstāvot koordinētu ES reakciju un atbalstot pasākumus iedzīvotāju un darba ņēmēju aizsardzībai. 2021. gadā S&D grupai bija būtiska nozīme, lai panāktu Eiropas Parlamenta rezolūcijas pieņemšanu, aicinot apturēt COVID-19 vakcīnas patentu darbību, lai palielinātu globālo piekļuvi vakcīnām. Grupa ir arī aktīvi veicinājusi sociālo taisnīgumu un ilgtspēju, piemēram, aizstāvot Taisnīgas pārejas fondu un uzstājot uz vērienīgiem klimata mērķiem.
2022. gadā situācija Ukrainā pasliktinājās, kad Krievijas spēki uzsāka brutālu iebrukumu, pārkāpjot Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti. Šo Krievijas agresiju plaši nosodīja starptautiskā sabiedrība, un Eiropas Savienība reaģēja ar virkni pasākumu, lai atbalstītu Ukrainu un izdarītu spiedienu uz Putina Krieviju.
S&D grupa kā viena no lielākajām politiskajām grupām Eiropas Parlamentā ir īpaši asi nosodījusi Krievijas rīcību un paudusi atbalstu Ukrainai. Grupa ir konsekventi aicinājusi piemērot Krievijai sankcijas un ES ieņemt stingru nostāju Ukrainas suverenitātes atbalstam. Tas ietver atbalstu pasākumiem, lai padziļinātu politiskās un ekonomiskās saites starp abiem reģioniem, kā arī humānās palīdzības sniegšanu konflikta skartajiem Ukrainas austrumos.
Iepazīstieties ar mūsu galveno prioritāšu sarakstu šeit
Attēls: S&D priekšsēdētāja Iratkse Garsija Peresa (Iratxe García Pérez) Parlamentā
S&D grupas 70 gadu jubilejas filmā tiek atzīmēts mūsu 70 gadu ceļojums un apņemšanās veicināt sociālo taisnīgumu. Filmā izcelti mūsu sasniegumi vienlīdzības, taisnīguma un progresa veicināšanā Eiropā un ārpus tās, tostarp tiesību akti par darba ņēmēju tiesībām, dzimumu līdztiesību un vides aizsardzību. Noskatieties filmu, lai uzzinātu iedvesmojošu vēstījumu par cerību un progresu ceļā uz taisnīgāku un vienlīdzīgāku nākotni.
Sociālistu un demokrātu grupas bijušais priekšsēdētājs Enrike Barons Krespo (Enrique Barón Crespo) stāsta par grupas nozīmi pēdējos gados un lomu, kāda tai būtu jāuzņemas nākotnē, piedaloties Eiropas Parlamenta Sociālistu un demokrātu grupas 70. gadadienas svinībās.
Iepazīstieties ar bagātīgo S&D grupas vēsturi, izmantojot šo aizraujošo slaidšovu video. Dodieties ceļojumā cauri pēdējiem 70 gadiem, kuros S&D grupa ir devusi ieguldījumu Eiropas Savienības attīstībā - no tās dibināšanas 1953. gadā līdz mūsdienām. Šajā videomateriālā redzamas vēsturiskas fotogrāfijas, kurās iemūžināti tādi nozīmīgi mirkļi kā Romas līguma parakstīšana un Eiropas Parlamenta izveide, kā arī ievērojamas personības, kurām bijusi nozīmīga loma S&D grupas attīstībā. Noskatieties slīdrādi un gūstiet ieskatu S&D grupas apņēmībā cīnīties par sociālo taisnīgumu, vienlīdzību un demokrātiju Eiropā.
