Daudzi uzskata Frankfurti par ES finanšu centru un līdz ar to arī par tās ekonomikas sirdi. To pašu var teikt arī par mūsu valstu galvaspilsētām un divām vai trim lielākajām pilsētām katrā dalībvalstī. Patiesi, lielākā daļa Spānijas bagātību koncentrējas Madridē un Barselonā. Bet vai ES nākotne ir atkarīga tikai no tām?
Mēs, sociālisti un demokrāti, esam pārliecināti, ka tas tā nav un nevar būt. Patiesībā Spānija būs veiksmīga sabiedrība tad, kad mēs atraisīsim visu mūsu valsts potenciālu - no Madrides līdz attālākajiem reģioniem, piemēram, Kanāriju salām un Mursijas lauku apvidiem. Tas pats noteikti attiecas arī uz ES - no Frankfurtes līdz Somijas tālākajiem ziemeļu reģioniem un apgabaliem, kurus skārusi ārkārtas situācija klimata jomā, jo īpaši ciemiem un mazpilsētām, kas cieš no postošiem ugunsgrēkiem un plūdiem Polijā, Horvātijā un Grieķijā.
ES radās kā projekts ar sociālu sirdi. Tādējādi tā spēja pārliecināt savus pilsoņus, ka tā nav kaut kas abstrakts, bet gluži pretēji - kaut kas, kas sniedz lielu labumu katram no viņiem personīgi. Vispirms - no Otrā pasaules kara drupām un vēlreiz - pēc Aukstā kara beigām. Viens no labākajiem tā visa iemiesojumiem bija un joprojām ir kohēzijas politika. Miljoniem eiropiešu atrada darbu MVU, ko atbalstīja kohēzijas fondi, bērni varēja palikt skolās, dzīvības tika glābtas slimnīcās, kas uzceltas par kohēzijas politikas līdzekļiem, un cilvēki izmantoja ar šiem līdzekļiem uzlaboto ES infrastruktūru, lai dotos uz šīm skolām un slimnīcām.
Eiropas Komisija nesen publicēja savu 9. ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, dodot mums iespēju izvērtēt un apkopot galvenos faktorus saistībā ar šo lielisko Eiropas politiku.
Vispirms mums ir skaļi jāpasaka: nenogaliniet kohēzijas politiku! Dažas grupas ES labajā politiskajā spektrā atklāti apšauba šī nozīmīgā ieguldījumu instrumenta nepieciešamību. Vēl ļaunāk - tam visam pāri - nāk satraucošā tendence atņemt naudu citām likumīgām un spiedīgām vajadzībām, ar kurām saskaras mūsu Savienība. Ir taisnība, ka ekonomikas atveseļošanai pēc pandēmijas, enerģētikas krīzes un visām citām Krievijas iebrukuma Ukrainā sekām neapšaubāmi ir jāizmanto ES nauda. Tomēr S&D grupa uzskata, ka parasti to nevar darīt uz to rēķina, ka tiek izsmelti kohēzijas fondi, kas paredzēti ieguldījumiem nākotnē. Patiesībā tas ir pirmais, par ko domā labējie politikas veidotāji, kad runa ir par naudas atrašanu, lai risinātu katru nopietnu krīzi, ar ko saskaramies. Daļēji tas ir saistīts ar kļūdaino tradicionālo uzskatu, ka kohēzijas politika ir taupības politika dažām dalībvalstīm un izdevumu politika pārējām. Polijas darba ņēmējiem un Bulgārijas pilsoņiem izdevīgs piemērs: tiesa, jaunie tramvaji Sofijā ir finansēti no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem. Taču taisnība ir arī tas, ka šos tramvajus ir ražojis un piegādājis Sofijai Polijas uzņēmums Bidgoščā.
Otrkārt, vai mums arī turpmāk IKP ir vienīgais rādītājs tam, vai reģiona attīstībai ir vajadzīga ES nauda? Šis ir jautājums, kas mums ir jāapspriež saistībā ar kohēzijas politikas nākotni. Vai papildus IKP būtu jānosaka arī rādītāju kopums, kurā būtu ņemti vērā sociālekonomiskie aspekti, piemēram, bezdarba līmenis, izglītības līmenis un veselības aprūpes pieejamība? Un kā būtu, ja pievienotu klimata un vides aspektus, piemēram, cik lielā mērā reģions ir pakļauts klimata pārmaiņu ietekmei un kādas ir tā pielāgošanās vajadzības šīm pārmaiņām? Mūsu reģioni ir ļoti atšķirīgi, un to vajadzības arī ir atšķirīgas, tāpēc, iespējams, ka nākotnē visu to noteikšana, pamatojoties tikai uz IKP, nebūs labākais risinājums.
Treškārt, bieži vien ir tā, ka Eiropas lielpilsētu lielpilsētu teritorijas ieskauj neaizsargātas teritorijas ar vājiem sociālekonomiskajiem rādītājiem. Tās ir tā sauktās reģionālās atšķirības. Šis jautājums ir jārisina turpmākajā kohēzijas politikā, mobilizējot ekonomisko potenciālu visur un radot kvalitatīvas darbavietas.
Ceturtkārt, kā par vietējo un reģionālo pašvaldību lielāku iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā, īstenošanā un līdzekļu izlietojuma uzraudzībā? Tas būtu labāks veids, kā ieguldīt gudrāk, palielināt ES līdzekļu apguvi un tuvināt rezultātus iedzīvotāju reālajām problēmām.
Piektkārt, spiedošais jautājums par iedzīvotāju skaita samazināšanos. Kohēzijas politikai ir jāiegulda cilvēkkapitālā; jānodrošina cilvēku tiesības palikt savos reģionos, tādējādi līdzsvarojot izaugsmi ES reģionos. Ļoti svarīgi ir nodrošināt savienojamību, piemēram, ātrgaitas interneta pieslēgumus, tostarp kalnu un lauku apvidos. Pēc gadiem ilgas koncentrēšanās uz pilsētu teritorijām tagad ir pienācis laiks paplašināt uzmanību un piešķirt ES Teritoriālajai programmai 2030. gadam nozīmīgu lomu, kā to nesen pieprasīja Eiropas Parlaments.
Visi šie jautājumi ir izvirzīti. Sociālistiem un demokrātiem ir atbildes, un mēs uzskatām, ka neviena neatstāšana novārtā nav tikai sauklis. Tā ir politiska programma, ko mēs esam gatavi īstenot. Ja ES cietīs neveiksmi kohēzijas politikā, tā būs nepiedodama dāvana galēji labējiem.
Marcos Ros Sempere ir Eiropas Parlamenta Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses deputāts no Spānijas. Viņš ir grupas pārstāvis EP Reģionālās attīstības komitejā.
