Eiropa nevar eksportēt vērtības un importēt produktus, kas ražoti ar piespiedu darbu. Tas, ka Eiropas Savienībā beidzot ir likums, kas aizliedz šādus produktus laist ES tirgū, ir viens no lielākajiem šī likumdevēja sasniegumiem un Eiropas Parlamenta progresīvo spēku uzvara. Tagad mums ir jānodrošina, lai tas tiktu labi īstenots un darbotos. Mūsu veikalos vairs nedrīkst pārdot kreklus, apavus vai automašīnas, ko izgatavojuši paverdzinātie uigurieši, turkmēņi vai piespiedu strādnieki jebkur citur.
Varētu domāt, ka verdzība ir pagātne, bet tā nav. Ņemsim, piemēram, Turkmenistānu, kas ir desmitais lielākais kokvilnas ražotājs pasaulē un viens no noslēgtākajiem un represīvākajiem režīmiem, kas reti piesaista plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Katru gadu kokvilnas sezonas laikā no augusta līdz decembrim valdība piespiež desmitiem tūkstošu valsts un privātā sektora darbinieku vākt kokvilnu.
Ruslans Mjatjevs, viens no šiem upuriem, kurš uzstājās mūsu Briseles pasākumā par piespiedu darbu, mums pastāstīja: "Skolotāji un ārsti ir spiesti vākt kokvilnu līdz pēdējai bumbiņai, draudot ar dažādiem draudiem, tostarp darba attiecību pārtraukšanu. Cilvēki tiek pārvadāti atklātās kravas automašīnās vai traktoru ratiņos gluži kā lopi. Pēc ierašanās viņi ir spiesti savākt 20 līdz 30 kilogramus kokvilnas. Vidēji nedēļā viņiem ir trīs kokvilnas maiņas dienas." Tagad Mjatjevs ir žurnālists un cilvēktiesību aizstāvis, dzīvo Nīderlandē, kur viņš ieguva patvērumu, un vada neatkarīgu pētniecisko ziņu portālu Turkmen.news. "Valdība apgalvo, ka kokvilnu novāc mašīnas un brīvprātīgie, taču tas ir meli. Slepenpolicija cenšas apklusināt mūsu novērotājus, kas dokumentē piespiedu darbu. Viņi pret viņiem safabricē krimināllietas un sūta viņus uz ilgiem gadiem cietumā."
Mūsdienās visā pasaulē 28 miljoni cilvēku ir nonākuši cilvēku tirgotāju vai dažkārt valstu rokās, kas viņus piespiež strādāt par mazu samaksu vai bez tās. 12 % no viņiem ir bērni. Šis cilvēku ciešanu bizness plaukst, neraugoties uz starptautiskajiem centieniem to izbeigt. Gandrīz 100 gadus pēc vēsturiskās Piespiedu darba konvencijas (1930) pieņemšanas Starptautiskā Darba organizācija (SDO) lēš, ka piespiedu darbs gadā rada 217 miljardus eiro nelegālas peļņas, kas ir dramatisks pieaugums par 37 % kopš 2014. gada. Tas ir salīdzināms ar Portugāles ekonomiku.
Pastāv liela iespēja, ka t-krekls, kuru valkāat, ir izgatavots no kokvilnas, kas aptraipīta ar cilvēktiesību pārkāpumiem, un jūs par to pat nezināt. Ja tā nav novākta Turkmenistānā, tā, iespējams, ir no Siņjanas reģiona Ķīnā, kur vairāk nekā 2 miljoniem cilvēku, galvenokārt uiguriem, draud piespiedu darbs. Viņi ir spiesti strādāt darbietilpīgās nozarēs, kur ne tikai novāc kokvilnu vai tomātus, bet arī montē rotaļlietas, mēbeles un elektroniku, šuj apģērbus vai apstrādā polisilikonu.
Kā piespiedu darba preces nonāk ES veikalos? Attiecībā uz Turkmenistānas kokvilnu dažas ES valstis, piemēram, Polija vai Itālija, tieši importē Turkmenistānas dziju, bet bieži vien tā nonāk ES mazumtirdzniecībā esošo zīmolu piegādes ķēdēs caur trešām valstīm, tostarp Turciju, Ķīnu un Pakistānu. Ir nepieņemami, ka daži Eiropas zīmoli un uzņēmumi ir līdzvainīgi. Taču nekļūdieties - piespiedu darbs ir visur, arī Eiropas Savienībā, kur saskaņā ar SDO datiem lielākā daļa no 1,3 miljoniem piespiedu darba upuru 2018. gadā bija migranti no vienas ES dalībvalsts uz citu.
Tagad mums ir vēsturiska iespēja cīnīties pret mūsdienu verdzību gan Eiropas Savienībā, gan visā pasaulē. Pēc gadiem ilgas pilsoniskās mobilizācijas un politiskās cīņas, pēc mēnešiem ilgām sarežģītām sarunām ES būs pirmais Eiropas tiesību akts, kas aizliegs ES tirgū pārdot produktus, kas ražoti, izmantojot piespiedu darbu. Ir pēdējais laiks. ASV un Kanādā jau ir izstrādāti tiesību akti.
Mums, S&D, tas noteikti ir iemesls lepoties. Mēs kā grupa bijām pieprasījuši šo jauno tiesību aktu, pēc tam vadījām procesu Parlamentā, un mēs panācām vienošanos. Nešaubieties - sākumā Komisija bija ļoti negribīga. Kad tā beidzot piekāpās mūsu prasībai un iesniedza tiesību akta priekšlikumu, daudzi Eiropas Parlamenta konservatīvie centās to aizkavēt un mīkstināt.
Galīgā vienošanās, kas panākta ar ES dalībvalstīm, nav tik vērienīga, kā mēs būtu vēlējušies, taču tā ir laba. Mēs esam vienojušies par stingru instrumentu, saskaņā ar kuru Komisija veiks izmeklēšanu gadījumos, kad ir aizdomas par piespiedu darbu ārpus ES, savukārt 27 dalībvalstu kompetentās valsts iestādes risinās gadījumus, kad ir aizdomas par piespiedu darbu ES. Ja izmeklēšanā tiks secināts, ka ir izmantots piespiedu darbs, iestādes liks attiecīgās preces izņemt no ES tirgus un tiešsaistes tirdzniecības vietām un konfiscēt uz robežām. Pēc tam preces būs jāiedod, jāpārstrādā vai jāiznīcina. Pēc mūsu lūguma Komisija izveidos datubāzi ar konkrētu ekonomikas nozaru sarakstu konkrētās ģeogrāfiskās teritorijās, kurās notiek valsts uzspiests piespiedu darbs. To izmantos, lai novērtētu nepieciešamību sākt izmeklēšanu.
Šis jaunais tiesību akts ir balstīts uz ražojumiem, nevis uz uzņēmumiem, kas nozīmē, ka visiem uzņēmumiem būs jāievēro aizliegums, ja kādā piegādes ķēdes posmā tiks konstatēts piespiedu darbs. Tā noteikti ir laba ziņa visiem uzņēmumiem, kuri cieš no negodīgas konkurences no uzņēmumiem, kas izmanto piespiedu darbu.
Tomēr, lai likums būtu efektīvs, tas ir pienācīgi jāīsteno. Mums ir jānodrošina, lai attiecīgajām iestādēm un ES Komisijai būtu pietiekami resursi jauno uzdevumu veikšanai, tostarp pārbaudēm trešās valstīs. Sadarbība ar mūsu starptautiskajiem partneriem, jo īpaši ar ASV un Kanādu, būs būtiska, lai nepieļautu, ka uzņēmēji, kurus bloķējusi viena valsts, pārdod savus piespiedu darba produktus citur.
Galīgais balsojums Eiropas Parlamentā par šo jauno tiesību aktu notiks nākamajā otrdienā. Šīs pilnvaru pēdējās plenārsēdes laikā mēs balsosim arī par jauniem tiesību aktiem par uzņēmumu uzticamības pārbaudi. Tas paredzēs, ka uzņēmumiem savās vērtību ķēdēs būs jāveic cilvēktiesību un vides pārbaudes. Tas ir vēl viens tiesību akts, par kuru mēs veiksmīgi cīnījāmies. Abi tiesību akti papildinās viens otru, nodrošinot, ka darba ņēmēju tiesības un vides standarti ir starptautiskās tirdzniecības pamatā.
Maria-Manuel Leitão-Marques ir S&D deputāte un Eiropas Parlamenta līdzziņotāja par piespiedu darba aizliegumu Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejā (IMCO). Bernd Lange ir S&D deputāts un Starptautiskās tirdzniecības komitejas (INTA) priekšsēdētājs.
